PRET KURZEMES CIETOKSNI NOASIŅO
200 BOĻŠEVIKU DIVIZIJU

19. LATVIEŠU DIVIZIJA KURZEMĒ

ŠEŠI BOĻŠEVIKU LIELUZBRUKUMI KURZEMES CIETOKSNIM

   1. lieluzbrukums Kurzemei sākās jau 15. oktobrī un ilga līdz 22. oktobrim, t. i. 8 dienas. Lieluzbrukumu smaguma centrs bija tieši 19. latviešu divīzijas aizstāvētajā Dobeles-Džūkstes rajonā, un tā apmērus un sīvumu raksturo boļševiku milzu zaudējumi oktobra mēnesī: 1144 tanki un 360 lidmašīnas, un niecīgais ieguvums: tikai 2 km dziļa apvidus josla. Kauju sīvumu tieši 19. divīzijas sektorā labi raksturo šo kauju dalībnieks dzejnieks Andrejs Eglītis: »Auss nebija neko līdzīgu dzirdējusi, ne acs skatījusi. Nobāl visi salīdzinājumi ar pērkoniem līdzīgiem lielgabalu dārdiem. Tā kā šeit, tiešām varbūt, izklausās ellē, ja tāda ir.«
    17. oktobrī vācu bruņoto spēku virspavēlniecība ziņoja: Dienvidaustrumos no Liepājas un pie Dobeles pretinieks atkal uzsāka savus smagos uzbrukumus. Tos smagās cīņās atsita vai uztvēra. Pēc līdzšinējām ziņām ienaidnieks zaudēja 37 tankus.
    18. oktobrī: (BSV) Mūsu tanku pretuzbrukumi Kurzemē uzbrūkošos boļševikus atsvieda no iepriekšējās dienas iebrukuma vietām. Iznīcināti 29 tanki. Baltijas telpā ienaidnieks no 1. — 16. oktobrim zaudēja 558 tankus.
    19. oktobrī: (BSV) Dienvidaustrumos no Liepājas, kā arī starp Dobeli un Rīgas jūras līci boļševiki turpināja savus stipros uzbrukumus. Tie atsisti, sašauti 38 tanki.
    20. oktobrī: (BSV) Dienvidaustrumos no Liepājas un dienvidos no Rīgas jūras līča armijas spēki, kā arī ģermāņu un latviešu SS brīvprātīgie atkārtoti atvairīja ienaidnieka uzbrukumus un iznīcināja 29 tankus.
    21. oktobrī: (BSV) Starp Možeikiem un Rīgas jūras līci, kā arī Svorbes pussalā sabruka daudz stipru boļševiku uzbrukumu. Sašauts 21 tanks.
Pēc pirmā boļševiku lieluzbrukumu sekmīgas atvairos un otra lieluzbrukuma sākšanās DNW) 30. oktobrī ziņoja:
   — Pirms boļševiku divkāršā uzbrukuma mūsu frontei Kurzemē notika ilga un sīksta cīņa par labākām izejas pozīcijām, pie kam boļševikus, it sevišķi Tukuma frontē no uzbrucēju lomas pakāpeniski atspieda uz aizstāvēšanos. Pie Auces-Bēnes dzelzceļa līnijas boļševiki mūsu pretuzbrukumos zaudēja apvidu. Vizuļu apkārtnē iebrukušās ienaidnieka kaujas grupas ielenca un iznīcināja. Ienaidnieka uzbrukumi Dobeles telpai sākās jau tai laikā, kad vācieši atkāpās no Rīgas telpas, un viņu mērķis bija sagraut Tukuma pozīcijas un ietriekties vācu kustībās. Boļševiki raidīja cīņā daudz strēlnieku divīziju, ko atbalstīja stipri tanku spēki un kaujas lidotāju vienības. Taču viņu dienām ilgās pūles tomēr nepalīdzēja sasniegt plānoto mērķi.
   Vācu atvairi, kurā piedalījās arī 19. latviešu divīzija, drīz vien kļuva tik efektīva, ka par kādu boļševiku iniciatīvu vairs nevarēja ne runāt. Boļševiki cieta lielus zaudējumus, kas galīgi noslāpēja viņu uzbrukumu darbību. Beidzot vācu spēki pēc 7 dienu asiņainām cīņām pret 8 boļševiku divīzijām spēja pabīdīt uz priekšu savas pozīcijas pie Gobas un arī nostiprināt visas Tukuma pozīcijas. Tā kā vācu Kurzemes fronte apdraudēja no aizmugures boļševiku spēkus, kas uzbruka Austrumprūsijas virzienā, viņi sāka divkāršo uzbrukumu pie Auces un Priekules, kur divi pirmajās kaujas dienās atkal zaudēja 141 lidmašīnu. —

Otrs lieluzbrukums.

   2. lieluzbrukums sākās 27. oktobrī un ar mazu pārtraukumu (8.-18. nov.) ilga līdz 25. novembrim. To izdarīja 1. Baltijas frontes komandieris ģen. Bagramjans ar 8 boļševiku armijām (80 divīzijām). Arī šis lieluzbrukums boļševikiem beidzās bez kādiem redzamiem ieguvumiem. Boļševiku rokās krita vienīgi Auces pilsēta, bet viņi zaudēja 602 tankus un 239 lidmašīnas.
   25. oktobrī: (BSV) Virs Kurzemes piekrastes kara flotes zenītartilērija notrieca 7 padomju bumbvedējus. Ar to boļševiki divi pēdējās dienās zaudējuši 80 lidmašīnu.
    27. oktobrī: (BSV) Kurzemē tautas grenadieri, neraugoties uz sīksto ienaidnieka pretestību, izlaboja savas pozīcijas. Padomju uzbrukumi Dobeles apkārtnē sabruka ar lieliem pretinieka zaudējumiem.
   31. oktobrī: (BSV) Kurzemē dienvidaustrumos no Liepājas un Auces ienaidnieks savus lieluzbrukumus pastiprināti turpināja. Grūtās cīņās izjauca boļševiku mēģinājumus pārraut fronti un iznīcināja 111 ienaidnieka tankus.
   (KV) Smagās cīņas Kurzemē turpinājās ar kāpinātu niknumu. Dienvidaustrumos no Liepājas izraisījusies liela stila tanku kauja. Ari pie Auces, parādot varonīgu pretestību, mūsu grenadieri joprojām izcīna niknās atvairīšanas cīņas. 30. oktobrī boļševiki Kurzemes telpā zaudēja 112 tankus, pie kam 80 no tiem sašāva kāds vācu armijas korpuss sektorā uz ziemeļrietumiem no Vaiņodes. Aviācija notrieca 52 ienaidnieka lidmašīnas, 19 no tām notrieca zenītartilērija.
    1. novembrī: (BSV) Cīņas Kurzemē kļuva niknākas. Turpinoties boļševiku uzbrukumam, mūsu spēki dienvidaustrumos no Liepājas un Auces telpā izrādīja sīkstu pretestību un niknā atvariē arī vakar aizkavēja visus pārraušanas mēģinājumus. Pēdējās dienās šajā telpā gaisa cīņās un ar aviācijas zenītartilērijas uguni notriektas 142 lidmašīnas.
   (KV) Kurzemes lielkauja turpinājās. Kaut arī ienaidnieka uzbrukumu spars jaunās atvaires kaujas 5. dienā bija nedaudz vājāks nekā iepriekšējās dienās, taču visos līdzšinējos kauju smaguma punktos atkal norisinājās ļoti savas cīņas. Boļševiku kārotais pārrāvums no jauna sabruka pret mūsu vienību priekšzīmīgo izturību, kad bija sašauti 62 tanki. Boļševiki Kurzemes telpā oktobra mēnesī zaudēja pavisam kopā 1144 tankus, kas iztaisa 6 tanku korpusu apbruņojumu. Tajā pašā laikā iznīcinātāji un kaujas lidotāji notrieca 298, bet zenitartilērija 168 lidmašīnas.
   Apvidū uz dienvidaustrumiem no Liepājas ienaidnieks pēc ilgākas artilērijas sagatavošanas uguns triecās pret mūsu pozīcijām, bet ar pretuzbrukumu to atkal atspieda atpakaļ. Rietumos un ziemeļos no Skodas atvairīti vairāki boļševiku bataljona stipruma uzbrukumi. Ziemeļaustrumos no Priekules pa daļai prettriecienā atsisti jauni stipri ienaidnieka uzbrukumi. Mūsu tanku vienības no jauna sekmīgi iesaistās cīņās. Pašu pretuzbrukumā atkal atgūta svarīga augstieņu pozīcija.
    Rietumos un ziemeļos no Auces turpinājās ienaidnieka spiediens. Spēcīgā tanku atbalstā izdarītie boļševiku uzbrukumi sīvās cīņās, iztīrot vietējos iebrukumus, uztverti vai satriekti prettriecienos.
   2. novembrī: (BSV) Austrumos no Liepājas un Auces telpā arī vakar pret mūsu divīziju varonīgo pretestību sabruka visi ienaidnieka pārraušanas mēģinājumi. Kur ienaidnieks spēja iebrukt šaurā joslā, to uztvēra vai pretuzbrukumos atkal atsvieda atpakaļ.
(KV) Lielkauja Kurzemē turpinājās ar lielu niknumu. 1. novembra pusdienas stundās boļševiki pēc smagas artilērijas sagatavošanas uguns ar sakopotiem tanku spēkiem pārgāja uzbrukumā Priekules-Vaiņodes kauju telpā. Vairāki iebrukumi iztīrīti sīvās cīņās. Ienaidnieks, kura spiediens joprojām turpinājās, visumā tomēr uztverts un pārraušanas mēģinājums likvidēts. Ari ziemeļaustrumos no Auces ienaidnieks turpināja savus uzbrukumus.
    Mainīgās cīņās dienvidaustrumos un austrumos no Liepājas atvairīti vai sagrauti daudzi ienaidnieka uzbrukumi jau izejas pozīcijās. Skolas telpā ziemeļaustrumos no Priekules notika sīvas mežu cīņas. Vaiņodes apkārtnē boļševiki ar stipriem tanku spēkiem mēģināja pārraut fronti; mūsu grenadieri un lielgabalnieki ar niknā apņēmībā izcīnītām cīņām šo mēģinājumu atvairīja. Arī šeit ienaidnieka spiediens turpinājās.
   Rietumos no Auces spēcīgā tanku atbalstā izdarītie triecieni sīvās līdz vakaram ilgstošās kaujās uztverti kādā sprosta līnijā; uz laiku radušās frontes spraugas noslēgtas. Arī abpus Lielauces ezeram satriekti boļševiku vietējie iebrukumi, sašaujot daudz tanku.
    3. novembrī: (BSV) Iespaidīgās vācu atvaires dēļ ienaidnieka uzbrukuma spars Kurzemē atslābis. Uzbrūkošās ienaidnieka vienības atsistas atpakaļ vai ātri apstādinātas.
   4. novembrī: (BSV) Kurzemē ienaidnieka uzbrukuma spars dienvidrietumos no Liepājas atslāba vēl vairāk. Toties Auces telpā tanku un stipras artilērijas atbalstā boļševiki turpināja savus koncentrētos pārraušanas mēģinājumus. Tie sabruka mūsu grenadieru sīvā pretestībā. Atsevišķi iebrukumi norobežoti.
   6. novembrī: (BSV) Kurzemē arī 10. atvaires kaujas dienā sabruka visi boļševiku pārraušanas mēģinājumi. Tur sašauts 41 ienaidnieka tanks.
   7. novembrī: (BSV) Dienvidaustrumos no Liepājas ienaidnieka trieciena spars atslābis. Turpretim Auces apkārtnē boļševiki turpināja savus lieluzbrukumus. Mūsu grenadieri izjauca paredzēto pārrāvumu un pēc niecīgiem sākumā gūtajiem panākumiem boļševikus apstādināja.
   8. novembrī: (BSV) Boļševiku uzbrukumu spars pret mūsu ziemeļu fronti vakar atslābis arī Auces telpā. Kur ienaidnieks turpināja uzbrukt, to pa daļai prettriecienos atsita. Tādā kārtā sabrukušas boļševiku cerības pārraut fronti Kurzemē. 12 dienu sīvā atvaires kaujā vācu divīzijas noturējušās pret pārāku boļševiku spēku triecieniem un pie tam satriekušas lielu daļu no padomju uzbrukuma formācijām, sevišķi cīņā raidītās tanku vienības. No 26. oktobra līdz 7. novembrim iznīcināti 602 ienaidnieka tanki, virs cīņu telpas notriektas 239 lidmašīnas, no kurām 110 notriekusi aviācijas zenītartilērija.
   (KV) Pēc 12 dienu ilgas, sīvas cīņas jaunās Kurzemes kaujas pirmais posms noslēdzies ar mūsu atvaires pilnīgu panākumu.
   Par spīti vis plašākai cilvēku un materiālu iekļāvi boļševikiem neizdevās iegūt cerēto pārrāvuma, un 18 tanku brigādes un 60 strēlnieku vienības nepārtrauktos uzbrukumos veltīgi mēģināja saskaldīt mūsu fronti. Ienaidniekam no jauna nodarīti lieli cilvēku zaudējumi un ievērojami kara materiālu zudumi. Acīmredzot, šo ievērojamo zaudējumu dēļ boļševiki pašlaik spiesti izdarīt lielākus pārgrupējumus.
   13. novembrī: (BSV) Auces telpā ienaidnieks pastiprināja iepriekšējā dienā sāktos uzbrukumus, kas ari vakar tomēr palika bez sekmēm.
   14. novembrī: (BSV) Auces telpā mūsu grenadieri sekmīgi atvairīja stiprākus boļševiku uzbrukumus.
   18. novembrī: (KV) Notiekot abpusējai dzīvai izlūka darbībai, arī vakar Kurzemes frontē nebija nekāda lielāka kauju darbība. Ienaidnieka izlūkošanas triecieni telpā dienvidaustrumos no Liepājas izjaukti, ziemeļrietumos no Auces, iztīrot vietēju iebrukumu, atvairīts kāds padomju bataljona uzbrukums.
   20. novembrī: (KV) Ienaidnieks svētdien atkal atjaunoja 7. novembrī pagaidām pārtraukto ofensīvu un Kurzemes cīņu telpas dienvidu daļā uzsāka jau kopš dienām sagaidāmo lieluzbrukumu. Smagās, līdz pat naktij ilgstošās cīnās mūsu grenadieri boļševikus atvairīja un ar prettriecienu likvidēja vietējus iebrukumus.
     Jaunais boļševiku lieluzbrukums sākās vakar pusdienas laikā. Pēc viesuļugunij līdzīgas artilērijas sagatavošanas apvidū uz ziemeļiem no Priekules-Vaiņodes izraisījās niknas cīņas, kas ar nesamazinātu sparu turpinājās arī, kad iestājās krēsla.
     Atkārtotos, pa daļai ar tanku un kaujas lidotāju atbalstu pasāktos boļševiku pulku uzbrukumus atvairīja sīvās cīnās. Saskaņā ar līdzšinējām ziņām, boļševiki turklāt zaudējuši 20 tankus un 2 triecienlielgabalus.
    Vairāki boļševiku mēģinājumi sektorā uz ziemeļaustrumiem no Vaiņodes ar laivām un peldošiem maisiem pārcelties Ventai sabruka mūsu atvaires ugunīs.
     Aviācija sevišķi telpā ziemeļos no Vaiņodes sekmīgi piedalījās zemes cīnās un naktī bombardēja ienaidnieka karaspēka sakopojumus un izejas pozīcijas. 18. un 19. novembrī Kurzemes frontē notrieca pavisam 30 ienaidnieka lidmašīnu, no kurām 14 notrieca zenītartilērija.
     Frontes lokā uz dienvidiem no Liepājas ienaidnieks no jauna pārgāja lieluzbrukumā, ko sagatavoja stipra artilērijas uguns un nikni lidotāju uzbrukumi. Pirmais uzbrukuma vilnis sabruka. Tālākās cīņas turpinājās ar klāt pievestiem spēkiem.
     21. novembrī: (BSV) Dienvidaustrumos no Liepājas ari otrā atvairīšanas kaujas dienā visus boļševiku pārraušanas mēģinājumus atvairīja smagās cīņās vai ari satrieca izejas pozīcijās.
    22. novembrī: (BSV) Frontes lokā uz dienvidaustrumiem no Liepājas vācu divīziju varonīgā pretestībā arī vakar sabruka četru boļševiku armiju trieciens.
    Tai pašā vakarā Maskavas raidītājs ziņoja:
    — 30 vācu divīziju atlieku iznīcināšana Rietumlatvijā tuvojas noslēgumam, kā tas redzams no pēdējiem frontes ziņojumiem. Sarkanā armija ir saskaldījusi vācu spēkus un turpina spiest tos pret jūru. Cīņas plosās ar nemainīgu sīvumu, ko rāda ne mazāk kā 40 vācu prettriecieni Jelgavas sektorā, lai atgūtu kādu augstieni, ko viņi pazaudēju iepriekšējā dienā. —
    23. novembrī: (BSV) Boļševiku uzbrukumu spars Kurzemē atslāba pret mūsu nesalaužamo atvairi. Kādu uz priekšu izbīdītu frontes loku iztaisnoja saskaņā ar pavēli; ienaidnieks, kas sekoja, atvairīts.
    24. novembrī: (BSV) Atvaires kauja ziemeļu sektorā uz austrumiem no Liepājas līdz Auces apkārtnei iedegusies no jauna, pie kam ienaidnieks raida cīņā vislielākos kara materiālu daudzumus. Visi boļševiku uzbrukumi, atskaitot nenozīmīgus iebrukumus, sabruka.
    (KV) Jaunā lielā atvaires kauja Kurzemē vēl pieņēmās niknumā. Piektajā dienā mūsu sīvās cīnās iesaistītās vienības no jauna ieguva noteiktus atvairīšanas panākumus. Raidot cīņās vislielāko cilvēku un kara materiālu daudzumu, boļševiki visā frontē starp Priekuli un Auci triecās pret mūsu pozīcijām. Viņu niknie uzbrukumi, sašaujot vairāk nekā 50 tankus, atvairīti vissīvākās cīņās, vietējie iebrukumi pa lielākai daļai prettriecienos iztīrīti. Boļševikiem savus veltīgos triecienus nācās samaksāt ar neparasti lieliem zaudējumiem.
    Kauju vietās austrumos no Liepājas sabruka padomju pārraušanas mēģinājumi. Ienaidnieka triecienu smaguma punkts no jauna atradās uz ziemeļiem no Vaiņodes. Kaujas lidotāju un tanku atbalstīti boļševiki pēc visstiprākās artilērijas sagatavošanas uguns veltīgi mēģināja panākt cerēto pārrāvumu virzienā uz Skrundu. Grūtās cīņās, kas ievilkās līdz nakts stundām, boļševiki, ciešot smagus zaudējumus, atvairīti. Kāda mūsu tautas grenadieru divīzija atsita daudz stipru uzbrukumu un iztīrīja kādu dziļu boļševiku iebrukumu.
    Arī rietumos no Auces turpinājās sīvas cīņas. Nolūks panākt pārrāvumu Saldus virzienā pilnīgi izjaukts. Pret kādu šajā ciņa apvidū iesaistītu mūsu divīziju ienaidnieks izdarīja 25 uzbrukumus, bet tam neizdevās fronti pārraut nevienā vietā. Pašu pretuzbrukumos iztīrīti vietēji iebrukumi. Mūsu artilērija iedarbīgi iejaucās cīņās un sagrāva vairākas padomju izejas pozīcijas.
    25. novembrī: (BSV) Otrā lielajā atvairīšanas kaujā Kurzemē mūsu drošsirdīgās vienības pret 8 boļševiku armijām izcīnīja noteiktas atvaires panākumus. Boļševiku pārraušanas mēģinājumu, kas tika sagatavots ar gandrīz 200.000 artilērijas šāviņiem un bija daudzu tanku atbalstīts, pa daļai prettriecienā atsita, nelielus iebrukumus likvidēja.
    27. novembrī: (BSV) Kurzemē smago cilvēku un materiālu zaudējumu dēļ ienaidnieks savus lieluzbrukumus neturpināja.
    28. novembrī: (KV) Ari otrā atvairīšanas kaujā Kurzemē boļševiki par spīti vis plašākai materiālu un cilvēku iekļāvi nespēja sasniegt savus plānotos mērķus. 19. novembrī sāktā lielā kauja beidzās pēc 7 dienu sīvām cīņām ar pilnīgu mūsu atvaires panākumu. Ārkārtīgi lielie zaudējumi, kā ari nelabvēlīgie laika apstākļi piespieda boļševikus pārtraukt plašo ofensīvu un uzsākt jaunus plašus pārgrupējumus.
    30. novembrī: (BSV) Otrā atvairīšanas kaujā Kurzemē ģenerālpulkveža Sērnera vadītās armijas un ģermāņu brīvprātīgo SS vienības izcīnījušas noteiktas atvaires panākumus. Pret viņu nelokāmību pajukuši 70 padomju strēlnieku divīziju un daudzu tanku formāciju triecieni, kas, stipras artilērijas atbalstīti, vērsās pret mūsu fronti no 1.-25. novembrim. Boļševiki zaudēja 158 tankus un 34 lidmašīnas, bez tam tie cieta lielus cilvēku un materiālu zaudējumus. —
     Par otru Kurzemes lielkauja DNB 1. decembrī ziņoja:
     — Pirmā kauja Kurzemē neattaisnoja boļševiku cerības. Staļins bija pieprasījis no saviem spēkiem, lai tie līdz oktobra revolūcijas svētkiem 7. novembrī izdzītu vācu spēkus no Baltijas telpas. Bet 60 divīziju un 18 tanku vienību lielos padomju spēkus, kas no 26. oktobra līdz 7. novembrim triecās pret brīvprātīgo SS vienību atbalstītajām ģenerālpulkveža Šērnera divīzijām, sakāva. Starp padomju strēlnieku masu kapiem, kurus neviens nekad nesaskaitīs, gulēja 602 tanku atliekas un 239 nogāztu lidmašīnu drupas.
     Pagāja desmit dienas. Tad boļševiki bija pieveduši jaunus kājnieku spēkus un svaigas tanku vienības, kaut arī laiks un izmirkušais apvidus nebija tērauda kolosiem labvēlīgs. 19. novembrī dienvidaustrumos no Liepājas sākās jauna vētra. Jau no paša sākuma ienaidnieka apvidus ieguvumi nekādi neatbilda milzīgajiem cilvēku un materiālu zaudējumiem. Boļševikiem gan izdevās vietēji iebrukumi, bet tos gandrīz visus iztīrīja tūlītējos prettriecienos. Kādu dziļāku iebrukumu mūsu spēki iztīrīja nākošā dienā. Kādā citā dziļāka iebrukuma vietā pomerāņu grenadieri pēc vairākkārtīgām mainīgām viņām stingri paturēja savās rokās pārvaldošo augstieni.
     Trešajā dienā boļševiki uzbruka arī austrumos no Ventas un uz laiku atspieda mūsu līnijas dažus kilometrus atpakaļ, tomēr nespēdami pārraut fronti. Mūsu rezervju spēcīgie pretsitieni ierobežoja ienaidnieka iegūto apvidu un atņēma tam katru operatīvu nozīmi.
     22. novembrī atvaires kauja pieauga spēkā līdz galējai iespējai. Padomju artilērija, zalvju lielgabali un metēju baterijas nemitīgi dragāja visu apmēram 90 km garo fronti. 24 stundu laikā saskaitīti apm. 200.000 šāviņi. Tātad uz katru frontes metru krita mazākais divas granātas. Tad tanku atbalstītas uz mūsu pozīcijām metās reizē 52 padomju divīzijas. Kādai mūsu divīzijai ienaidnieks šai dienā uzbruka 60 reizes gan bataljona, gan pulka stiprumā. 23. un 24. novembrī šķita, ka Kurzemē palaista vaļā elle. Bet mūsu grenadieri sīkstā pretestībā bieži vien tuvcīņā atvairīja uzbrukumu pēc uzbrukuma. Tikai nedaudzās vietās tie uz laiku pameta pirmās līnijas, lai sakautu ienaidnieku otru līniju priekšā un tad viņa atliekas atkal atdzītu atpakaļ aiz agrākās kaujas līnijas. Boļševiku zaudējumi bija tik lieli, ka viņu uzbrukuma spēks apsīka jau 23. novembrī.
    26. novembrī, tātad sešas dienas pēc sākšanās, apklusa arī otra atvaires kauja Kurzemē. Šais dienās mūsu līniju priekšā noasiņoja 70 boļševiku divīzijas un vesela rinda tanku formāciju. Ienaidnieka zaudētie 158 tanki un 34 lidmašīnas gan nesasniedz materiālo zaudējumu apmērus pirmajā Kurzemes kaujā, bet tas izskaidrojams ar nelabvēlīgajiem apstākļiem šo ieroču šķiru iesaistīšanai cīņā. Tāpēc jo niknākas bija kājnieku kaujas, un jo lielāki nopelni, izcīnot spožus panākumus, ir tiem vīriem, kas aizstāvēja mūsu ierakumus.

    Gaisa kauja virs Liepājas

*

     Trešās Kurzemes kaujas smagumā punktā atradās 6. SS-brīvprātīgo korpuss, kurā ietilpa arī 19. latviešu divīzija. Kad kauja bija sekmīgi nobeigta, korpusa komandieris SS-obergrupenfīrers un ieroču SS-ģenerālis V. Krīgers apbalvots kā 120. vācu bruņoto spēku karavīrs ar Ozollapu vainagu un šķēpiem pie Bruņinieku pakāpes dzelzs krusta.
     Ar Ozollapu vainagu pie Bruņinieku pakāpes Dzelzs krusta apbalvots arī 19. latviešu divīzijas komandieris SS-grupenfīrers un ieroču SS-ģenerālleitnants 13r. Štrekenbachs.
     Ar Bruņinieka pakāpes Dzelzs krustu kā 4. latviešu karavīrs apbalvots hauptšarfīrers Ansons. Ar I šķ. Dzelzs krustu apbalvoti: oštubaf. N. Katiševs, štubaf. A. Ruks, uštuf. R. Ancāns, uša. A. Krūmiņš un lielgabalnieks J. Avotiņš.
     Par ģenerāļa V. Krīgera apbalvošanu kara ziņotājs J. fon Goličeks raksta:
     — Atrazdamies trešās Kurzemes kaujas smaguma punktā, SS-obergrupenfīrers Krīgers ar viņam padotajiem latviešu brīvprātīgajiem un vācu armijas vienībām apturēja ienaidnieka uzbrukumu un drosmīgā pretuzbrukumā iztīrīja iebrukuma vietu. Šai cīņā iznīcināti vai iegūti 328 tanki, 17 lidmašīnas, 350 lielgabali un granātmetēji, kā arī daudz kājnieku ieroču.
     Boļševiku Ziemassvētku uzbrukuma mērķis bija VI. ieroču SS armijas korpusa pozīcijas, kur cīnījās vācu un latviešu vienības. Pēc niknas sagatavošanas uguns, stipru kaujas lidmašīnu formāciju atbalstā ienaidnieka kājnieki ielauzās mūsu grāvjos. Desmit boļševiku divīzijas, viens tanku korpuss un dažādas speciālas vienības mēģināja šaurā joslā paveikt iebrukumu, kas, kā ienaidnieks plāno, varētu dot viņam iespēju sasniegt jūru un līdz ar to izšķirt Kurzemes likteni. Uzbrukums sabruka pret mūsu dažādu ieroču šķiru cīnītāju bezbailīgo pretsparu. Tā bija pirmā kļūda ienaidnieka nodomos, ka latviešu brīvprātīgo kaujas spējas bija novērtētas par zemu. Ienaidnieka otra kļūda bija tā, ka tas cerēja, ka mūsu aizstāvēšanās fronte viņa uzbrucēju masā ātri nolietosies.
      Un tiešām, kā gan boļševiki būtu varējuši pār savu ierakumu malu vai no savām izļūku lidmašīnām saskatīt vācu un latviešu karavīru īsto biedrisko sadarbību šai armijas korpusā, kuras raksturu nosaka visu Baltijā darbojošos spēku laba pazinēja militārā pieredze un politiskā takta izjūta. Ne tikai gadījums te ir savedis kopā cīņai pret kopēju ienaidnieku divus sabiedrotos, kas cīnās plecu pie pleca, kaut gari viņu raksturi ir dažādi. SS-obergrupenfīrera armijas korpusā divas tautas pāri visām vēsturiskām pretišķībām sadevušās rokās, lai tagad smagās cīņās uzsāktu kopīgu ceļu uz jaunu nākotni. Tātad — domāt, ka še varētu būt Kurzemes frontes vājā vieta, bija maldīgi.
Otra tikpat svarīga kļūda bija cerība uz mūsu aizsardzības spēku nolietošanos. Boļševiki domāja, ka ar to divīziju skaitu, kas bija viņu rīcībā, viņiem ir pietiekami liels pārsvars, lai varētu uzbrukt. Tagad pēc pagājušiem notikumiem viegli pasakāms, ka SS-obergrupenfīrera Krīgera izraudzītais aizstāvēšanās veids dotajos apstākļos bija vienīgais iespējamais, lai noturētos pret pārspēku. Brīdī, kad draudēja pārrāvums, kad pulku komandpunktiem un baterijām bija jāatvaira uzbrucēji, kas mācās virsū no visām pusēm, kad divīziju komandpunkts atradās ienaidnieka artilērijas ugunī un pār apgādes ceļiem nāca arvien jauni ienaidnieka kaujas lidmašīnu viļņi, šai kritiskajā brīdī SS obergrupenfīrers Krīgers izšķīrās visus spēkus mest pārdrošā pretuzbrukumā boļševiku uzbrukuma flangā. Paļaudamies uz savu vīru izturību, viņš uzņēmās šo risku. Sekmes attaisnoja pasākumu: ar vairāk nekā 300 tankiem, 250 dažāda kalibra lielgabaliem un kritušo kaudzēm boļševikiem nācās samaksāt dažu kilometru zemes ieguvumu, ko viņiem mūsu uzbrukumā janvāra pirmajās dienās nācās atkal atstāt. Ofensīvā aizstāvēšanās še pierādīja savu klasisko pārākumu.
     Kaut vai šīs vienas kaujas piemērs izsaka visu par to vīru, kas šo kauju izšķīra. Kur karavīrs starp sava laika trakojošām bangām neļauj, lai viņu maldina briesmas un acumirkļa lēmumi, bet sev acu priekšā vienmēr patur galveno mērķi, nav vairs nozīmes iemācītam vai noskatītam. Tad vēl vairāk nekā rīcībā esošie līdzekļi stāvokli izšķir raksturs. Cīņas norisei, kurā piedalījās desmit tūkstoš cilvēku, beigās pamat raksturu nosaka viena vienīga persona, kas uzvar tāpēc, ka tā uzvarai tic. —

Nāves Deja Zimasvētkos

     19. divīzijas varonīgo cīņu boļševiku Ziemsvētku lieluzbrukuma laikā attēlo šo cīņu līdzdalībnieks Alb. Eglītis:
     — 19. divīzijas pulki atradās grāvjos un gaidīja Ziemsvētkus: mierīgus, baltus, ar spožām zvaigznēm debesīs. Frontē, pēc neveiksmīgajām novembra kaujām pie Apšeniekiem, krievi klusēja, vienīgi naktīs tā atdzīvojās, kad pāri starp laukam uz ienaidnieka pusi devās drošsirdīgas izlūku grupas, bet parasti dienas bija miegainas un pelēkas. Dīvainas lietas notika vienīgi pretim sektoram Noriņas-Lutiķi, kurā atradās daudzās tuvcīņas rūdītais bataljons un 6. grenadieru pulks. Vīri, aizturējuši elpu, bieži klausījās savādā troksnī, kas gandrīz ik priekšpusdienu nepārtraukti atbalsojās no ne visai tālās ienaidnieka aizmugures. Klīda visādas baumas, izlūki velti mēģināja iegūt skaidrību — patiesība atklājās tikai vēlāk, kad sniegs kusa vīru asinīs un Kurzemes zeme 18 km platā joslā, līdz padebešiem mezdama_. melnus dūmus, sāka degt granātu ugunīs.
»Svētki būs mierīgi,« diezgan pārliecināti sprieda karavīri, rakstīja vēstules draugiem, piederīgiem un meitenēm, un dienu dienā minēja, kas kuram būs tautiešu sūtītās svētku paciņās, kuras jau atradās pulku noliktavās. Viens gaidīja raibus cimdus, otrs siltu vilnas kreklu, cits atkal pāris sirsnīgu vārdu, lai būtu atkal par ko domāt. Vienīgi virsnieki, jo tuvāk nāca svētki, jo vairāk uzturējās grāvjos blakus saviem karavīriem un uzmanīgi pētīja viņu pusi. Vīri pa tam no posteņiem vajās stundās lēja patronu čaulās plošku dzeltenos taukus, aizrautīgi pušķoja mazas zaļas eglītes un, kavēdamies laimīgo dienu atmiņās, zemās balsīs dūca Ziemsvētku dziesmiņas.
     Klusa iestājās 22. decembra nakts, gausi nāk 23. decembra rīts ar svina krāsns gaismu, un pēdējie nakts posteņi — pārsaluši, mazliet nervozi gaida maiņu, atbīdījuši bruņu cepures pinkainajos pakaušos. Pulkstenis 8.30, nupat...
     Bet tad pēkšņi viņā pusē nolīgojas visa mežainā pamale. Zibot tumšsarkanām liesmu svītrām, ierēcas neskaitāmi smago kalibru lielgabali, aizgūtnēm paukšķ neskaitāmas mīnmetēju baterijas un lielā, biedējošā klusuma vairs nav, ir tikai sprādzienu vaimanas un dzelzs šķembu un lidojošu zemes piku svilpieni. Bunkuros izdziest katra gaisma. Dejojošais gaiss purina vīru drēbes un stipri karsē asinis. Eksploziju dullinošā rūkoņa, kļūdama arvien skaļāka, kāpj aiz mākoņiem, dobji drebēdama aizdun tālumā, spiežas cauri Kurzemes sasalušajiem māliem zemes dziļumā. Vīri, ieplakuši dūmu un putekļu pilnās ieroču lizdās, gaida viesulaukas pārstāšanos, un neviens vairs nedomā par mazo svētku eglīti bunkurā, par mīļu roku saiņotu paciņu, ko šodien pat vēl būtu saņēmuši.
     Artilērijas viesuļuguni pārtrauc tikai pulksten l pēc pusdienas, bet tanī pašā brīdī ir klāt arī ienaidnieka kājnieki un tanki. Krievu kājniekiem izdodas iebrukums 21. vācu divīzijas sektorā: Pečuri-Picnava. Tiem pretī starp Rumbiņām-Jātniekiem stājas majora O. komandēts 2. latv. artil. pulka III diviziona, un ar tiešo tēmēšanu īsā laikā sašauj 14 tērauda kolosus un pilnīgi sajauc aiz tiem sekojošos kājniekus. Ienaidniekam ir izdevies iebrukums arī 7. pulka un 1. pulka 2. btl. iecirknī, ielencot Staros vltn. V. vienību un, ieņemot Audzes, Priežsargus, Vanagus un Krimūnas, tas apstājas netālu no Pienavas, kuru aizstāv 7. pulka vīri ar apbrīnojamu sīkstumu. Gaisā nepārtraukti darbojas ap 500 kaujas lidmašīnu, cenšoties galvenā kārtā paralizēt divīzijas artilēriju un pārtraukt katru iespēju jaunām cilvēku un materiālu rezervēm tuvoties frontei. Izmisuma vai panikas pazīmju nemanīja pat viskritiskākajā stāvoklī, tikai acīs gandrīz katram bija pēkšņi radies vairs pēc tam nekad citreiz neredzēts salts, spītīgs spožums. Ievainotie klusēdami pacieta sāpes, un kritušo sejās nebija neviena baiļu vaibsta.
     24. decembrī, gaismai austot, ienaidnieks sāk 2 stundas ilgu viesuļuguni pa 6. pulka 2. btl. iecirkni, kura priekšzīmīgi izbūvētās pozīcijas atrodas mežainajā Bērzes upes labajā krastā. Pulksten 10 nāk kājnieki, bet tuvāk par 70 metriem netiek, arī vēl trīs sekojošie uzbrukumi negūst sekmes, todien ienaidniekam laimējas vienīgi neliels iebrukums Laumaņa izlūku btl. kreisajā spārnā, bet līdz vakaram saniknotie laumanieši, nodarot iebrukušām vienībām asiņainus zaudējumus, to likvidē. Turpretī iepriekšējās dienas iebrukuma vietā ienaidnieka tanku, kājnieku un artilērijas koncentrēti triecieni neatlaidīgi turpinājās ap Virbām, Jātniekiem, Rumbām. Sevišķi kritisks brīdis rodas 2. pulka 2. bataljonā, bet stāvokli glābj majora R. personīgais piemērs un drosme. Dažas stundas vēlāk pulkv. O. 2 bataljonus ievada brāzmainā prettriecienā starp Priežsargiem, Pakuļiem, Annužiem un atgūst vairākus kilometrus vakar zaudētās teritorijas. Pulkv. G. rezerves vienības pievakarē atsvabina Staros ielenkto vltn. V.
     25. decembrī kauju smagumpunkti ir Rumbas, Zvejnieki un jo sevišķi koncentrēti Lestenes virzienā, kurā mitinājās divīzijas štābs. Taču panākumu vietā ienaidniekam ir tikai zaudējumi. Naktī notiek latviešu pārgrupējumi.
     26. decembrī neiedomājami grūta diena ir vienībai, kas aizstāv Rumbas, un 1. pulkam Zvejnieku augstumā. Rumbas vairāk kārt niknos uzbrukumos, bieži nonākot līdz sīvām tuvcīņām, iet no rokas rokā, un tikai vakarā kādai L. rotai izdodas tanīs noturēties, kaut arī tā paliek vienu nakti ielenkta. Totiesu Zvejnieku augstumu pulkv. G. vīri zaudē un neatgūst arī vairs turpmākās dienās, jo augstumā tai pašā brīdī ir iesēdies pats 100. krievu korpusa komandieris ģenerālmajors Dmitrovs ar štābu. 2. un 6. pulka iecirknī notiek abpusējas nakts cīņas. Vairāk kārt rodas kritiski momenti, kuru likvidēšana katrreiz prasa milzīgu pašaizliedzību, un ir jau vēla stunda rīta pusē, kad beidzot fronte nostiprinājās starp Anneniekiem, Bišķēpiem, Rumbām, Vanagiem, Silgaiļiem, Cīruļiem. Šajā dienā augstāko varonību apliecina kapt. A. un virsniekvietnieks A.
     27. decembrī 1. pulks mēģina atgūt Zvejnieku augstumu un droši tas būtu arī izdevies, jo vltn. P. rota Džūkstes purva ziemeļos jau ir aizgājusi augstienes aizmugurē, bet priekšlaicīgi to purvmalā pamana viens ienaidnieka bataljons. Rotu ielenc, un lai to ātrāk iznīcinātu, ģenerālmajors Dmitrovs pārbijies raida vairākos uzbrukuma viļņos aviāciju ar klāja ieročiem un bumbām. Stāvoklis bīstams. Aplencēji arvien ciešāk lietas apkārt latviešu vienībai, kas gatavojas izlauzties. Virsleitnants jau ir izraudzījis vietu, kur triekties krievu kājniekos, un brīdī, kad pastiepj roku tajā virzienā, tieši tur kāda lidmašīna nomet, liekas, vislielāko bumbu krava. Nolīgojas purvs, vīri strauji metas pāri dziļajiem, kūpošajiem krāteriem un, paņemot līdzi nedaudz dzīvus palikušus, apstulbušus gūstekņus, latvieši netraucēti, atgriežas pie pulka.
     28. decembrī 6. pulks kopā ar izlūku bataljonu pārņem stipri cietušā 2. pulka iecirkni, un vēl karavīri nav paspējuši iekārtoties jaunajās pozīcijās, kad sākas sīva kauja. Līdzšinējās aizstāvēšanās un uzbrukuma cīņās pārgurušie L. vīri zaudē Rumbas, Birznieķus. Drausmīga tuvcīņa izceļas Bišķēpos starp vltn. S. rotu un 2 krievu bataljoniem. Cīņas norisi sevišķi traucē apstāklis, ka nedarbojas neviens sakaru līdzeklis. Sūnieši vieni paši bezbailīgi un ilgi cīnās pret seškārtīgu pārspēku un atkāpjas tikai tad, kad nāvīgi ievaino rotas komandieri. Bet naktī Bišķēpos nostiprinājušās abu ienaidnieka bataljonu paliekas no aizmugures pārsteidz ltn. P. rīdzinieku vads un mājas atkal atgūst.
     29. decembrī sākas bīstamākais uzbrukums 2 km platā joslā t.s. Jānu kroga šaurumā, kuru aizstāv 6. pulks. Ja šis uzbrukums krieviem laimētos, tad sekas nav pārskatāmas visai Kurzemei. To apzinās vadība, to sirdī jūt ikviens sīkstais pulkv. K. grāvju vīrs, un pulka komandieris dara iespējamo, lai vispirms, kamēr ienaidnieks vēl kaujā neraida visas rezerves, ar lielāko artilērijas un miglu metēju šāviņu orkānu, kāds līdz šim latviešus bija atbalstījis, jau izejas pozīcijās iznīcinoši paralizētu uzbrukumam sapulcinātās 100. korpusa 21., 28., 37. strēlnieku divīzijas. Veselu stundu ienaidnieka puse pazūd dūmos un ugunīs. Taču kauja turpinājās līdz pulksten 11 vakarā, tikai ienaidnieka uzbrukumiem, kaut arī tos neatlaidīgi atbalsta tanki, lidmašīnas, nav vairs izšķīrēja spara, un 6. pulks saņem pat vairākus gūstekņus, no kuriem iegūst vērtīgas ziņas par nākošās dienas ienaidnieka plāniem.
     30. decembrī smaguma punkts ir Vanagi, kuri atrodas liktenīgā šauruma ziemeļos. Kaut gan ienaidnieks tos cenšas par katru cenu iegūt, tomēr 6. pulka 1. btl. rotu pretestība nav salaužama. Naktī 6. pulka vienības izdara vairākus izlūkošanas iebrukumus pretinieka grāvjos, un katrreiz atgriežas ar jauniem gūstekņiem.
     31. decembrī par Vanagiem atjaunojas nepiedzīvoti nikna kauja. Krievi domājas tos ieguvuši, cer iegūt arī Jāņu kroga šaurumu, un šinī dienā kādreiz bagātās zemnieku mājas —tagad drupas — vairāk kārt maina īpašniekus. Pievakarē krievi sūta veselu pulku, bet tas saļimst, nesasniedzis mērķi, jau Zvejnieku-Vanagu ceļmalā; gan vēlreiz pulksten 21 vakarā, tumsā ienaidniekam izdodas ielauzties Vanagos, taču tūlīt sekojoši pretuzbrukumā gūstā paliek kāda pretinieka rota ar visu rotas komandieri, un mājās atkal nostiprinājās pulkv. K. vīri. Šis ir pēdējais uzbrukums vecā gada naktī. Šinī brīdī ikviens, kas atrodas ne tikvien 6. pulka grāvjos, bet arī pārējos pulkos, instinktīvi jūt, ka ienaidnieka pusē pamazām iestājas neparasts, gandrīz biedējošs klusums. Melnajā tumsā pāri granātu sajauktajiem tīrumiem vēl iziet spēcīgas izlūku grupas. Nervozē vienīgi krievu priekšposteņi, un kaut gan pārdrošajiem izlūkiem acis ir kā vilkiem un lūšu dzirde, nekā vairāk nav pat dziļā aizmugurē, kā vien klusums, bet šur tur netālu no pirmajiem grāvjiem novietojušās nelielas krievu grupas. Tātad. trešā lielkauja Kurzemē beigusies, un ar šo ziņu viņi, tikko valdīdami sirdis, vēl pirms Jaunā gada rīta gaismas steidzas atpakaļ pie saviem cīņās nogurušajiem draugiem.
     Izlūki nebija maldījušies. Kaujas nākošajās dienās vairs neatjaunojās. Viena latviešu divīzija bija atsitusi uzbrukumam speciāli sagatavotas 10 kājnieku divīzijas, 1 tanku korpusu un izturējusi arī diendienā nepārtrauktos ienaidnieka lidmašīnu uzbrukumus.
Kurzeme spītēja tālāk, un šo spītību reiz Dievs pieminēs savos nākamajos radīšanas darbos. —

*

     12. janvārī: (KV) Apvidū uz ziemeļiem no Dobeles vakar vairāk nekā 12 stundu ilgās, grūtās grāvju un bunkuru cīņās ieņemta kāda apdzīvota vieta, ko boļševiki bija izbūvējuši par tanku cietoksni un sīksti aizstāvēja. Desmit reizes boļševiki niknos tanku atbalstītos pretuzbrukumos centās šo pozīciju atkal atgūt. Viņus atvairīja, sašaujot 4 tankus. Trieciengrupas beidzot iznīcināja ciemi austrumu malā vēl sīksti aizstāvētos bunkurus un galīgi iztīrīja apvidu no ienaidnieka.
     Kopš 5. janvāra cīņās uz ziemeļiem no Dobeles sašauto ienaidnieka tanku kopskaits palielinājies uz 81. Boļševiku zaudējumi ir ievērojami. Līdz ar vācu grenadieriem un tankistiem izcili nopelni šajos ievērojamos panākumos pieder ieroču SS-latviešu brīvprātīgajiem.
     16. janvārī: (KV) Cīņu apvidū uz ziemeļiem no Vaiņodes arī vakar kāds mūsu vietējs uzbrukums guva sekmes. Mūsu grenadieri atņēma boļševikiem, kas izrādīja niknu pretestību, kādu svarīgu augstieni un noturēja to pret vairākiem ienaidnieka pretuzbrukumiem. Arī iepriekšējā dienā kaimiņu sektorā jauniegūtā galvenā kaujas līnija palika stingri mūsu rokās. Sašaujot 5 kaujas ratus, atvairīja boļševikus, kas tanku atbalstā atkal uzbruka mūsu pozīcijām. Pārējos Kurzemes frontes sektoros cīņas nenotika. Dzīva abpusēja izlūku un triecienvienību darbība turpinājās.
     21. janvārī: (KV) Pie pastiprinātas abpusējas izlūku vienību darbības Kurzemes frontē vakar lielākas cīņas nenotika. Pašu sekmīgos trieciengrupu pasākumos saspridzināti ienaidnieka bunkuri un saņemti gūstekņi. Ienaidnieks 20. janvārī virs Kurzemes zaudēja 14 lidmašīnu.
     22. janvārī: (BSV) Kurzemē starp jūras piekrasti un Ventu, uz dienvidiem no Saldus un ziemeļaustrumiem no Dobeles boļševiki izdarīja daudz izlūku triecienu, kas atvairīti, nodarot boļševikiem zaudējumus.
     (KV) Boļševiki vakar pastiprināja izlūku triecienus visā frontē. Pēc stipras artilērijas sagatavošanas uguns pa daļai tanku atbalstā sāktie vietēja rakstura uzbrukumi visumā atvairīti, niecīgie iebrukumi prettriecienos iztīrīti. Mūsu artilērija iedarbīgi iejaucās cīņās un sagrāva daudz boļševiku uzbrukumu jau izejas pozīcijās. Ienaidnieks cieta lielus zaudējumus, tas zaudēja vairākus tankus, saņemti arī gūstekņi. Iepriekšējā dienā iznīcinātāju un zenītartilērijas notriekto ienaidnieka lidmašīnu skaits pieaudzis uz 18.

    Ceturtais lieluzbrukums

     Kurzemes cietoksnī ar nepieredzētu niknumu risinājās atvaires kauja. Sīva cīņa notiek par katru pēdu zemes. Līdzās vācu karavīriem latviešu leģionāri aizstāv savu dzimto zemi. Tie ir lielāko tiesu daudzās kaujās rūdīti karavīri, kas vairakkārt parādījuši izcilu varonību. Viņi pazīst ienaidnieku un viņa iznīcināšanas plānus. Pilnīgā paļāvībā savam nesatricināmam spēkam viņi pretojas ienaidniekam, kas ielauzies latviešu zemē. Blakus viņiem arī latviešu jaunatne iesaistījusies par gaisa spēku izpalīgiem dzimtenes aizstāvju rindās. Viņu uzdevums nebija piedalīties kaujās, bet kad apstākļi to prasīja, arī viņi cīnījās kā vīri un piedzīvojuši karavīri, parādot lielu varonību. Kāda latviešu 15 g. veca zēna varonību apraksta kara ziņotājs K. Hāgens.
     — Deviņi ienaidnieka smagie tanki izbraukuši cauri frontei. Tos pavada kājnieki smagajās mašīnās. Ienaidnieks strauji virzās uz kādu svarīgu tiltu, kur lielā steigā mūsu spēki veido tilta aizsardzību. Visu ieroču šķiru vīri ieņem pozīcijas nepārskatāmajā apvidū. Līdzās kaujās piedzīvojušiem vācu karavīriem novietojušies latviešu gaisa spēku palīgdienesta zēni, kas katrā ziņā grib piedalīties tur, kur atvairāms vēsturiskā ienaidnieka uzbrukums.
     Tik tikko pietiek laika mazas bedrītes izrakšanai aizsegam, kad jau žvadzēdami tuvojas tanki. Tas ir kustīgās nāves troksnis, bet nevienam no jaunekļiem bailēs neapstājas sirds. Kāri viņi lūkojas caur rugājiem un koku lapotnēm, lai ieraudzītu un apkarotu ienaidnieku. Nelielā augstumā krūmiem apaugušo apvidu pātago lodes, pa starpām ierejas padomju tanku lielgabali. Arī to priekšā meža malā rodas kustība. Latviešu zēni rīkojas zibens ātrumā. Ar sīvu uguni viņi nospiež ienaidnieka kājniekus pie zemes. Viņi droši paliek savās vietās arī tad, kad no meža atdalās tumšas, smagas ēnas. Viņiem tuvojas padomju tanki. Kreisajā spārnā tērauda milzeņi šķērso klajumu vispirms. Kāds T-34 stāv bedres malā, no kuras tikko kā šāva abi vācu dižkareivji — latviešu gaisa spēku izpalīgu tuvākie kaimiņi. Pēkšņa uguns strūkla, biezi dūmi, spalgs sprādziens — T-34 ar viena no šiem dižkareivjiem izšauto tanku dūri ir iznīcināts. Bet divi citi ripo tālāk un ber uz zēniem ložu krusu. Tie sīvi aizstāvas, atsit ienaidnieka kājniekus, atšķir tos no tankiem, tomēr no meža atkal paceļas jauns brūns vilnis. Te visgrūtākā brīdī kaukdamas sāk krist bumbas ar milzīgu sprādzienu un gaisa spiedienu tieši zēniem priekšā uzbrucēju boļševiku barā starp tankiem. Vācu kaujas lidotāji nāk palīgā. Tie lido pavisam zemu — uzbrūk tankiem ar saviem klāja ieročiem.
    Tanki jau ir pārbrauksi klajumu, divi vissmagākie atrodas starp gaisa spēku izpalīgiem. Alfrēds U. paslēpjas aizsegā. Kāds tērauda milzenis draudīgi apstājas tikai 10 metru attālumā no viņa. Zēns satver tanku dūri, viņš rīkojas ātri un trāpa labi. Spalgs sprādziens nospiež viņu pie zemes — trāpīts. Tanks iznīcināts. Bet nav tagad laika skaļām gavilēm — viņam tuvojas vēl otrs milzenis. Te piesteidzas kaujas lidmašīna. Tās klāja ieroči kapā tanka bruņu torni un degvielu tvertni. Tanks apstājas, aizdegas, iznīcinātāji lidotāja šāviņu trāpīts.
     Vācu kaujas lidotāji pazūd aiz koku galotnēm. Pārējie padomju tanki brauc atpakaļ, bet vēl paliek ienaidnieka kājnieki. Pavisam tuvu pie U. rej mašīnpistole. Viņš ar lūša uzmanību lūkojas apkārt, ierauga boļševiku plintnieci, izšauj, uzlec augšā un drāžas ienaidnieka vidū. Viņš ir labi trāpījis. — Viņš izrauj kritušai mašīnpistoli un, sparīgi šaudams, noturas sava ierakuma vietā, kamēr sakautās boļševiku paliekas bēg. Tad viņš kopā ar saviem biedriem pieceļas. Zeme līdz pat upes krastam ir klāta ar kritušiem boļševikiem. Uzbrukums ir atsists.
     Pēcpusdienā, kad ar vācu triecienlielgabalu palīdzību apvidus ap tilta galu ir pilnīgi iztīrīts, Alfredu U. nu aicina gaisa spēku virspavēlnieks. Zēnam par viņa panākumiem kaujā piešķir Dzelzs krustu un tanka iznīcināšanas nozīmi. Priekšzīmīga ir viņa karavīra stāja un viņa vienkāršība. Virspavēlnieks ielūdz viņu uz kafiju un ilgi ar viņu sarunājas. Atgriežoties draugi viņu saņem gavilēm. Viņa sekmes apgaro pārējos, un šo zēnu rindās nākotnē droši vien radīsies vēl daudzi izcili tanku apkarotāji.

     5. boļševiku lieluzbrukums sākās 12. februārī Džūkstes-Irlavas virzienā, 16. februārī arī tieši 19. latviešu divīzijas rajonā, 20. februārī Liepājas-Priekules telpā un 4. martā arī Saldus telpā. Piektais lieluzbrukums ar mazu pārtraukumu ilga līdz 12. martam, t.i. 27 dienas. Uzbrukumā bija raidītas 50 divīzijas un 30 tanku vienības. Upurējot 320.000 karavīrus, 2.388 tankus, 695 lidmašīnas, 9.000 lielgabalu un 1.400 ložmetēju, boļševiki ieguva vienīgi nelielu apvidus joslu, ieskaitot Džūksti un Priekules pilsētu.
     17. februārī: (KV) Kurzemes cīņu smaguma punkts vakar pārvietojās uz apvidu ziemeļos no Dobeles, kur jau trešās Kurzemes kaujas laikā risinājās niknas cīņas. Pēc spēcīgas sagatavošanas uguns boļševiki agri no rīta ar sakopotiem spēkiem uzbruka mūsu pozīcijām apvidū uz dienvidiem no Džūkstes. Ienaidnieku sākumā atvairīja, bet tad dienā pēc jaunu kājnieku un tanku spēku pievešanas ar kaujas lidotāju un zalvju lielgabalu atbalstu tam izdevās panākt kādu iebrukumu. Pretinieku, kas nepārtraukti saņēma pastiprinājumus, uztvēra kādā aizsprosta pozīcijā un ar to likvidēja viņa nodomāto dziļo pārrāvumu. Ar kādu mūsu pretuzbrukumu atkal atsita atpakaļ pa daļai mūsu pozīcijās iebrukušos boļševikus.
     Apvidū uz dienvidiem no Džūkstes mainīgo cīņu gaitā vakar, kā līdz šim ziņots, no apm. 50 uzbrukumā raidītiem boļševiku tankiem sašauti 28. Notriektas 3 lidmašīnas.
     19. februārī: (BSV) Kurzemē uz ziemeļrietumiem no Dobeles sabruka tanku un kaujas lidotāju atbalstīti vairāku ienaidnieka divīziju pārraušanas mēģinājumi.
     (KV) Atvaires cīņa Kurzemes frontes austrumu daļā vakar pieņēmās stiprumā un apjomā. Boļševiku stipro uzbrukumu degpunktā atradās apvidus uz rietumiem no Džūkstes, kur tie, raidot cīņā 6 strēlnieku divīzijas un ievērojamus artilērijas, tanku un kaujas lidotāju spēkus, mēģināja pārraut mūsu fronti. Sīvās, visu dienu ilgstošās cīņās mūsu varonīgajām vienībām, sašaujot 12 tankus, izdevās izjaukt ienaidnieka nodomus. Boļševiki Kurzemes frontē zaudēja 18 tankus.
     Sīvajās cīnās apvidū uz rietumiem no Džūkstes ar sevišķu sīkstumu izcēlās latviešu SS-grenadieri, kas ar niecīgiem apvidus zaudējumiem izjauca visus padomju pārraušanas mēģinājumus.
     20. februārī: (BSV) Kurzemē uz ziemeļrietumiem no Dobeles, neraugoties uz boļševiku pārraušanas mēģinājumu paplašināšanos uz tālākiem sektoriem, tie arī vakar sabruka mūsu vienību pretestībā.
     (KV) Boļševiku kopējie kritušo un ievainoto zaudējumi četrās Kurzemes kaujās, ļoti uzmanīgi vērtējot, ir ¹/₄ milj. vīru.
     No cīņas izsisto tanku skaits jau februāra sākumā sasniedza 1.780, nogāzto lidmašīnu skaits — 517. Bez tam iznīcināti vai iegūti 470 lielgabali un 1.100 ložmetēji.
     21. februārī: (BSV) Dienvidaustrumos no Liepājas boļševiki plašā frontē uzsāka lieluzbrukumu. To pārraušanas mēģinājumi Liepājas virzienā uztverti galvenajā kaujas laukā.
     (KV) Boļševiki 20. februārī abpus Priekulei ar stipriem sakopotiem spēkiem sāka gaidīto lieluzbrukumu Liepājas virzienā. Tiem izdevās ielauzties mūsu galvenajā kaujas laukā. Priekulē plosās niknas ielu cīņas ar pilsētā ielauzušos ienaidnieku. Tomēr visi ienaidnieka mēģinājumi panākt izšķirīgo pārrāvumu novērsti sīvās cīņās ar ārkārtīgiem boļševiku zaudējumiem. Mūsu grenadieri uztvēra boļševikus jaunā pretestības līnijā. Ienaidnieka uzbrukumu smailes atsviestas atpakaļ ar pašu pretuzbrukumiem. Kā līdz šim ziņo, ienaidnieks vakar Kurzemē zaudēja 39 tankus.
     Padomju jauno ofensīvu Kurzemes cīņu lauka rietumu daļā ievadīja trīs ceturtdaļu stundas ilga viesuļuguns. Pret kāda vācu korpusa pozīcijām izšauti 130.000 visa kalibra granātu. Tad ar kaujas lidotāju, tanku un triecienlielgabalu atbalstu plašā frontē sāka uzbrukumu biezi, masveidīgi koncentrēti ienaidnieka kājnieku spēki. Sīvās, mainīgās cīņās boļševiki spēja mūsu pozīcijas atspiest atpakaļ par 1 vai 2 km. Pāri tam izlauzušās ienaidnieka daļas pretuzbrukumā atsviestas atpakaļ. Ziemeļos no Priekules pašu tanku spēki turklāt sadūrās ar kādu stipru ienaidnieka tanku vienību, sašauts daudz padomju tanku.
     Kurzemes frontes austrumu daļā mūsu aktīvie pretsoli neļāva iepriekšējo dienu lielajos zaudējumos jūtami vājinātajam ienaidniekam turpināt paredzēto lieluzbrukumu. Vakar agrās rīta stundās Džūkstes apvidū pašu bruņotas grupas enerģiskos uzbrukumos no savām pozīcijām ietriecās stipros uzbrukumam sagatavotos ienaidnieka spēkos un vairāku stundu ilgās cīņās tos sakāva, iznīcinot turklāt 14 lielgabalus.
     Dienvidrietumos no Ķemeriem tanku atbalstā pašu pretuzbrukumā ierobežots kāds jaunākajās cīņās radies frontes robs. Arī ziemeļrietumos no Slampes pašu pretpasākumi deva panākumus. Pārraujot stipru ienaidnieka prettanku lielgabalu fronti, padomju iebrukumu vieta sīvās cīņās visumā ierobežota. Ienaidnieks turklāt cieta sevišķi lielus cilvēku un materiālu zaudējumus.
     22. februārī: (BSV) Mūsu Kurzemes cīnītāji dienvidaustrumos no Liepājas un ziemeļrietumos no Dobeles iespaidīgā zenītartilērijas un aviācijas lidojošo vienību atbalstā satrieca ienaidnieka pārraušanas mēģinājumus. Abās pēdējās dienās pretinieks šeit zaudēja 141 tanku un 63 lidmašīnas.
    (KV) Piektā lielā atvaires kauja Kurzemē vakar turpinājās ar nesamazinātu niknumu. Kāds no mūsu armijas korpusiem frontē uz dienvidaustrumiem no Liepājas 20. februārī padarīja cīņas nespējīgus 82 ienaidnieka tankus un šo skaitu vakar palielināja, uz 134. Tanī pašā laikā aviācija un armijas vienības virs Kurzemes notrieca 63 boļševiku lidmašīnas.
Priekule, kas atradās tieši aiz mūsu galvenās kaujas līnijas, gāja zudumā smagās namu cīņās. Varonīgie aizstāvji, paņemot līdz ievainotos, pēc pavēles ar cīņu atgāja uz mūsu līnijām. Abās pusēs pilsētai uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem ar vairākām divīzijām uzbrūkošo ienaidnieku uztvēra, sašaujot 52 tankus. Mūsu līniju nostiprināšanai cīņas vēl turpinājās.
     23. februārī: (BSV) Arī dienvidos no Liepājas un dienvidos no Tukuma mūsu rūdītās Kurzemes vienības arī vakar satrieca sakopotos, stipros boļševiku uzbrukumus, iznīcināja daudz ienaidnieka tanku un sparīgos pretuzbrukumos atguva īslaicīgi zaudētu apvidu.
     (KV) Ar vislielāko niknumu un apņēmību Kurzemes cīnītāji pretojas turpinātajiem boļševiku pārraušanas mēģinājumiem Liepājas un Tukuma virzienā. Kopš jauno lieluzbrukuma akciju sākšanās 16. februārī boļševiki Kurzemes frontē zaudējuši 233 tankus.
     24. februārī: (BSV) Piektajā Kurzemes kaujā boļševikiem, neraugoties uz vis stiprākiem materiālu spēkiem, arī vakar neizdevās gūt izšķirīgus panākumus. Sašauti 62 ienaidnieka tanki un 26 lidmašīnas.
     (KV) Lielā cīņa Kurzemē turpinājās ar pieaugošu niknumu. It sevišķi austrumos no Liepājas boļševiki vakar savu 30 km frontes platumā uzsākto uzbrukuma sparu kāpināja, tomēr viņus šeit, tāpat arī dienvidos no Tukuma no jauna uztvēra mūsu vienības sīkstās un niknās cīņās un neļāva tiem gūt izšķirīgu pārrāvumu. Sašauti 67 tanki un notriektas 23 lidmašīnas.
     Vienu stundu ilga visu kalibru viesuļuguns atkal ievadīja boļševiku pārraušanas mēģinājumus Liepājas virzienā. Rietumos no Priekules smago cīņu degpunktā atradās Paplakas stacija, ap kuru jau iepriekšējā dienā risinājās kaujas, taču arī šoreiz to noturēja pret mežonīgajiem padomju triecieniem. Arī pie Džūkstes tie no jauna mēģināja iespiest mūsu fronti. Arī dienvidos no Tukuma boļševiki atkal atsāka savus uzbrukumus.
     25. februārī: (BSV) Uz dienvidaustrumiem no Liepājas boļševiku uzbrukumi smago zaudējumu iespaidā vairs nebija tik saskaņoti kā iepriekšējās dienās. Mūsu vienības atsita uzbrucējus atpakaļ un iznīcināja 23 tankus.
     (KV) Arī desmitajā jaunās, lielās kaujas dienā mūsu Kurzemes cīnītāji pierādīja savu nesalaužamo atvaires spēku. Vakar rīta stundās, boļševiki pie stiprākas artilērijas sagatavošanas uguns ar masveidīgi sakopotiem tankiem plašā frontē mēģināja panākt pārrāvumu uz Liepāju. Viņu nesaudzīgi kaujā raidītās vienības atkal noasiņoja mūsu līniju priekšā.
Boļševiki Kurzemē vakar atkal zaudēja 22 tankus. No 20.— 24. februārim Kurzemes frontē pavisam sašauti 257 tanki. no tiem 236 sašauti dienvidaustrumos no Liepājas. Ļoti uzmanīgi vērtējot, boļševiki vienīgi 23. februārī Kurzemē zaudējuši 6.000 kritušu un ievainotu.
      26. februārī: (BSV) Dienvidaustrumos no Liepājas arī vakar mūsu rūdīto Kurzemes divīziju izturībā sabruka ienaidnieka pārraušanas mēģinājumi.
      (KV) Kauja austrumos no Liepājas vakar no jauna kāpinājās līdz vislielākajam niknumam. Arī rietumos un ziemeļrietumos no Priekules 25 km garumā boļševiki atkal atjaunoja savus pārraušanas mēģinājumus. Viņu tanku atbalstīto uzbrukumu smaguma punkts atkal atradās Vārtājas sektorā acīmredzot lai iegūtu pāreju upei un lai tad pa īsāko ceļu sasniegtu Liepājas-Skrundas dzelzceļu.
     27. februāri: (BSV) Kurzemē uz dienvidaustrumiem no Liepājas arī septītajā atvaires kaujas dienā gūts pilnīgs atvairīšanas panākums.
     28. februārī: (BSV) Kurzemes frontē uz dienvidaustrumiem no Liepājas boļševiku lieluzbrukums sparā un kopsakarībā atslābis. Tomēr vēl arvien ar pārākiem spēkiem uzsāktos ienaidnieka uzbrukumus arī vakar, zaudējot nelielu apvidu, satrieca.
      (KV) No 15.-24. februārim Džūkstes telpā divi vācu armijas korpusi novērsuši stipras artilērijas un daudz tanku atbalstītu 11 padomju divīziju pārrāvumu. Ienaidnieks cieta lielus cilvēku un materiālu zaudējumus. Pēc tīrīšanas akciju nobeiguma mežu apgabalā uz rietumiem no Slampes vien atrasti 1160 krituši boļševiki. Gūstekņu skaits pārsniedz 300. Iegūti vai iznīcināti 60 tanki un triecienlielgabali, 12 pabraucējas lafetes, 174 visu kalibru lielgabali, kā arī ievērojams daudzums smago un vieglo kājnieku ieroču.
      Atvaires kaujās Džūkstes apvidū no jauna sevišķi izcēlusies silēziešu 81. kājnieku divīzija un 19. ieroču SS-grenadieru divīzija (Latviešu 2.). Kopā ar pakļautajām armijas daļām tās priekšzīmīgā nelokāmībā un ar izcilu uzbrukuma sparu aizkavēja pārāku ienaidnieka spēku pārrāvumu.
      1. martā: (BSV) Mūsu nesatrīcināmo vienību izcilu atvaires panākumu dēļ kas gūti piektās Kurzemes kaujas laikā, vakar ienaidnieks pārtrauca savus veltīgos pārraušanas mēģinājumus Liepājas virzienā. To laikā astoņu dienu ilgās cīņās boļševiki zaudējuši 19.000 vīru, 310 tanku un daudz lielgabalu.
      (KV) Piektā Kurzemes kauja pagaidām beigusies. No 20.— 27. februārim mūsu rūdītās divīzijas priekšzīmīgā izturībā pretojušās skaitliski daudz pārākiem ienaidnieka spēkiem un atkal izcīnījušas izcilus atvaires panākumus. Divi vācu armijas korpusi pretojās divām padomju armijām, kas tikko 30 km garā frontē, uzbrūkot ar 21 strēlnieku divīziju un 16 tanku vienībām, par katru cenu mēģināja iegūt pārrāvumu uz Liepāju. Vissmagākajās cīņās Kurzemes cīnītāju gars arī šoreiz palika nesalauzts. Boļševiku cilvēku zaudējumi astoņu dienu lielkauja uz dienvidaustrumiem no Liepājas sasniedza mazākais 19.000 viru. Tajā pašā laikā Kurzemes 5. kaujas pirmajā fāzē sašauts 301 ienaidnieka tanks, kā arī iegūts vai iznīcināts daudz lielgabalu un visāda veida automātiskie ieroči.

*

*

VĀCU ARMIJAS KAPITULE

   No 3. aprīļa līdz pat kapitulācijas dienai — 8. maijam nekāda ievērojama kara darbība frontē vairs nenotika. Boļševiku nodoms ieņemt Kurzemes cietoksni nebija izdevies un nebija arī nekādu cerību, ka tuvākā nākotnē varētu salūzt cietokšņa aizstāvju pretestība, tādēļ aprīļa sākumā viņi pārsvieda lielu daļu savu Kurzemes divīziju uz Berlīni.
   Pēdējā vācu bruņoto spēku virspavēlniecības ziņojumā no lieladmirāla Dēnica galvenās mītnes 7. maijā par Kurzemi teikts:

— No Kurzemes neziņo par kaut kādu nozīmīgu cīņu darbību. —
Kurzemes virspavēlniecība 7. maijā ziņo:

Cīņu pārtraukums Kurzemē turpinājās arī vakar. —

*

     Kas boļševikiem neizdevās ar ieroču varu, to viņi ieguva 8. maijā, kad vācu armijas Kurzemē kapitulēja, paklausot vācu jaunā virspavēlnieka lieladmirāļa Dēnica pavēlei. Kapitulācijas pavēli 19. divīzijas komandieris ģen. Štrekenbachs paziņoja pulku un atsevišķo bataljonu komandieriem 8. maijā plkst. 14.00.
     Par Kurzemes cietokšņa armiju kapitulācijas norisi Padomju informācijas birojs savos ikdienas operāciju kopsavilkumos Pravdā par iepriekšējo dienu ziņoja:
     10. maijā: Starp Tukumu un Liepāju vācu armiju Kurzemes grupa sastāvoša no 16. un 18. vācu armijas, ko vadīja ģenerālis Gilperts, š. g. 8. maijā plkst. 23 pārtrauca pretošanos un sāka nodot savu sastāvu un kara rīkus Ļeņingradas frontes karaspēkam. Frontes karaspēks ieņēma Liepājas, Pāvilostas, Aizputes, Skrundas, Saldus, Sabiles, Kandavas un Tukuma pilsētas. Līdz 9. maija vakaram frontes karaspēkam gūstā bija padevušies vairāk kā 45.000 vācu kareivju un virsnieku. Pieņemšana gūstā turpinājās.
    11. maijā: 10. maijā Ļeņingradas frontes karaspēks turpināja pieņemt gūstā kapitulējošās vācu armijas Kurzemes grupas vienības. 10. maijā līdz plkst. 8 bija padevušies gūstā:   

    Sagūstīto ģenerāļu skaitā: 

Apzinātas sekojošas trofejas:   

Pieņemšana gūstā un trofeju apzināšana vēl turpinājās.

     Sagūstīto ģenerāļu skaitā bez jau iepriekš minētiem:

     Pieņemšana gūstā un trofeju apzināšana turpinājās. Frontes karaspēks pilnīgi ieņēmis Kurzemi, sasniedzot Rīgas jūras līci un Baltijas jūru.
   

Sagūstīto ģenerāļu skaitā bez jau iepriekš minētiem:

Pieņemšana gūstā un trofeju apzināšana turpinājās.

Tanī pašā laikā pieņemtas un apzinātas trofejas:

  16. maijā: Vācu kareivju un virsnieku pieņemšana gūstā visās frontēs nobeigta.

LATVIESU KARAVIRS PALIKA NEUZVARETS

    Tikai niecīgam skaitam vēl pēdējā brīdi izdevās izglābties kuģos uz Vāciju vai laivās uz Zviedriju. 7 mēnešu cīņās Kurzemē bija krituši apm. 3.500 latviešu karavīri.
    Kā norisinājās kapitulācija frontē, mums nav sīkumos zināms, bet 8/9. maija notikumus aizmugures vienībās sīki attēlo 3 latviešu virsnieki, kas pārvarot neiedomājamas grūtības, kājām šķērsojot Lietuvu, Poliju un Austrumprūsijā, 1945. g. vēlā rudenī sasniedza Rietumvāciju. Šie 3 virsnieki 1945. g. aprīļa sākumā kādas lielākas latviešu leģionāru vienības sastāvā pārvesti no Vācijas uz Kurzemes cietoksni 19. divīzijas papildināšanai un novietoti apmācībām Dundagas rajonā.
    — Ir 1945. g. 9. maija priekšpusdiena, jauks, saulains laiks. Kā parasti, kad nebija nekas cits darāms, Lielirbes upes krastā atlaidies, makšķerēju. Apkārt klusu šalc jūrmalas priežu meži, mierina, bet īsta miera nav. Šorīt saņēmu no sava priekšnieka piesūtīto attiecīgā rajona vācu virspavēlnieka ar vakardienu datēto rīkojuma norakstu, kurā norādīts, ka Vācija ir kapitulējusi Rietumu sabiedroto priekšā, bet cīņu pret Krieviju turpinās, un, ja kāds izplata baumas par vispārēju Vācijas kapitulāciju, tās esot bez pamata, ļaunprātīgas un apkarojamas. Vai tas būtu jauna posma sākums šajā karā? Vai šis pagrieziens nebija sen jau gaidīts? Tādas domas mani nodarbina, kad pēkšņi blakus nostājas adjutants.
    »Nupat biju »mazbānīša« stacijā. Dzelzceļnieki dedzina dokumentus, plkst. 14 krievi pārņemšot līniju un staciju« —viņš ātri pieteica.
    »Lai sevišķu uzdevumu virsnieks aiziet pie kaimiņu vācu krasta baterijas komandiera un uzzina, vai tam nav kādi viņa priekšniecības rīkojumi« — atteicu viņam. Pulkstenis rāda 11.
    Pēc apm. stundas mums šī skaidrība bija, vismaz par cik tas attiecās uz vāciešiem. Līdz plkst. 11 viņiem ieroči jānoliek pie dzelzceļu stacijas, bet pozīciju vietās jāizkar balti karogi, pašiem jādodas uz pulcēšanās vietām un tur jāsaņem krievu rīkojumi. Īsi sakot, skaidra un pilnīga kapitulācija. Bet mums tā nepietiek. Man ir vajadzīgi mūsu priekšnieka norādījumi. Attālums līdz viņam 15 kilometru, telefona satiksmes nav, ar auto vai velosipēdu braucamu ceļu nav. Vienīgais ceļš — šaursliežu dzelzceļu stiga. Liku dzelzceļu trulim piejūgt zirgu un ar šo »ekspresi« adjutanta un ārsta pavadībā devos pie sava priekšnieka (ārsts, saprotams, nemiera tirdīts, pats lūdza, lai viņu ņemu līdz). Savas vienības vīriem apsolīju atgriezties pie viņiem. Mans lielākais prieks un gandarījums ir, apzinoties, ka viņi man ticēja: pēc dažām stundām atgriežoties, visus atradu, kur atstāju, vienība nebija izklīdusi, nedz panikas pārņemta. Šie brašie latvju vīri tomēr mani pazina, — viņi zināja, ka es viņu ticību ne mūžam nespēšu pievilt.
    Ceļā uz augstāko štābu satikām izklīstošos citu vienību karavīrus, un kā tas mēdz būt ar gļēvākiem raksturiem, pa lielākai daļai vairāk vai mazāk iereibušus.
     Izrādījās, ka karaspēka noliktavas Ventspilī jau vakar ir »nodotas publikas lietošanā«, un daudzi karavīri, kas tur bija dienesta darīšanās vai ceļā uz savu atvaļinājuma vietu, »pārtrauca« kā dienesta pildīšanu, tā atvaļinājumu un aktīvi piedalījās to mantu un labumu dalīšanā, kas daudzus kara gadus bija liegtas. Iegūtos dzērienus, pīpējamo un saldumus veseliem vagoniem transportēja atsevišķie karavīri uz saviem novietojumiem. Kāda partija, satiekoties ceļā, arī mūs bagātīgi apveltīja ar šiem labumiem, cik nu mūsu »ekspreša« lielums atļāva. Kāds šīs partijas iereibis seržants apgalvoja, ka šonakt no Ovīšiem ap pusnakti vēl viena laiva noteikti došoties uz Zviedrijas krastiem. Viņa stāstījums atrada dzirdīgas ausis pie adjutants un ārsta, tie tūlīt uz vietas nolēma mēģināt sameklēt šo laivu un tikt tajā iekšā. Apsolīju viņus nekavējoties atbrīvot, kad būšu ieguvis kaut kādu skaidrību no sava priekšnieka. Viņi aizgāja. Kopš tā laika par viņiem nav nekādu ziņu: nebija viņu ne Vācijā, ne Zviedrijā, kur visi, kas vien varēja, centās rast vairāk vai mazāk drošu patvērumu. Lai Dievs ir žēlīgs viņu dvēselēm.
    Mana priekšnieka štābu Ventspils noliktavu labumi bija sasniguši jau agrāk. Mums ierodoties, tur dzēra bēres Latvijai un daudzi, to nemaz neapzinoties, arī paši sev. Jā, vairs nav nekādu šaubu; mums ir jākapitulē krievu priekšā, jānoliek ieroči un pašiem jādodas uz pulcēšanās vietām Ēdoles rajonā, kur gaidīs krievu rīkojumi. Pa ceļiem jāiet mazākās vai lielākās vienībās, ieroču nedrīkst būt. Mans priekšnieks esot vakar nosūtījis uz Liepāju speciālu sūtni uzņemt sakarus ar mūsu Kurzemes pagaidu valdību; vai mēs no šīs akcijas drīkstam ko cerēt un vai vispār sūtītais spēs atgriezties, to neviens nezina. Pieteicu, ka mana vienība ieročus nenoliks un uz pulcēšanās vietām neies, bet pulciņos izklīdīs pa mežiem. Pats personīgi lūdzu savu priekšnieku noteikt man kādu vietu mežā, kur es rītu viņu varētu satikt un informēties par uz Liepāju sūtītā vīra ceļojuma rezultātiem. Šo vietu norunājām kilometrus 20 no pašreizējās, purvainajos mežos Lielirbes upes krastos; turpat arī būšot kāda mūsu citas vienības daļa.
     »Karš ir beidzies. Par to, ka mēs aizstāvējām savu tēvzemi, no šī brīža mēs no karavīriem pārvēršamies vajātos meža zvēros« — pēc atgriešanās teica starp Kurzemes jūrmalas priedēm ierindā stāvošajiem saviem vīriem. »No šī brīža jūs esat brīvi no visiem pienākumiem un visām saistībām, ko uzlika mums dzimtene kā saviem aizstāvjiem« — te man kaklā iespiežas kāds kamols un uz labu laiku jāapklust; redzu, visiem lūpas cieši sakniebtas, bet daudziem, kas tālu vairs nav nepiedzīvojuši jaunekļi, acu skats ir stipri miglains; to redzot, kamols kaklā iespiežas atkal. »Zinu, jūs krievu gūstā iet negribat, jo tā būtu diezgan ātra bojā eja, to var paspēt vienmēr.''Ieteicu sadalīties nelielos pulciņos, jo mazām grupām ir lielākas izredzes izbēgt krievu pakaļ meklēšanām un vieglāk pārvarēt pārtikas grūtības. Apvienojieties atkāra no savu nākošo interešu mērķa, Raunas lielmežu cienītāji — kopā, Lubānas klanu pazinēji —kopā. Nekādā gadījumā pirmajā laikā neuzturieties Dundagas mežos, jo tie būs pirmie, ko krievi tīrīs. Savas kopējās gaitas cīņu laukos un vienībā beigsim ar lūgšanu, kas ik dienas pavadīja mūsu kalpošanu savai tautai, savai valstij. Dievs, svētī Latviju !«
     Kurzemes jūrmalas priedēs 9. maija pievakarē atskanēja dažu simtu vīru dziedāta mūsu valsts himna. Atskanēja un izskanēja. Daudziem, jo daudziem viņas dziedātājiem tā bija pēdējā dziesma viņu mūžā.
     Vienības pārtikas noliktavā katrs varēja sev ņemt līdzi no tā, kas tur bija, pēc sava prāta un patikas; nekas gan sevišķs tur nebija, visvairāk maizc un konservi. Dokumenti un dažas mantas apraktas. Tās pašas dienas vakarā pēdējā grupiņa, 21 cilvēks, ar trīs pajūgiem ar maizi un konserviem, pa grūti lietojamiem smilšainajiem ceļiem devāmies dziļāk mežā. —
     Cik liels skaits latviešu karavīru kapitulācijas brīdī atradās

___________________________________________________________________
Kurzemes Cietoksnis O.Freivalds 1953 llp 127- 184